Es sēžu pie loga un, acīmredzot nokavējusi saulrietu, pārskatu šodien un vakar, aizvakar un vēl dienu pirms tam uzņemtās fotogrāfijas. Prāts it kā ir mierīgs un atslēdzies, bet tomēr es spēju padomāt, un es domāju. Domāju par to, cik ļoti man ir paveicies.
Pirms dažām nedēļām, sēžot uz mīkstajiem un krāsainajiem pufiem Kaņiera Omulīgajā telpā, mēs ar trim meitenēm aizdomājāmies par to, cik jauki būtu visai RSD Ārējo Sakaru un Sabiedrisko Attiecību Komitejai vasarā satikties vēlreiz. Nevis, lai centrā padzertu augļu smūtiju un pasēdētu pie kanāla, bet gan, lai iekāptu vilcienā vai autobusā un aizbrauktu uz kādu vietu, kur vēl nav būts, kur nav pieejams wifi, kur ir svaigs gaiss.