RSD - Ceļš uz medaļām

Daudzi jautā, ko gan tāds zvērs kā RSD man var dot? Kas ir pilnīgi likumsakarīgs jautājums. Es nolēmu padalīties savā pieredzē, un iespējams kāds no jums atradīs motivāciju, lai turpinātu iesākto, vai varbūt spert jaunus soļus un nebaidīties no izaicinājumiem. Un jā, ar virsrakstu viss ir kārtībā, tūlīt paskaidrošu kāpēc:
Tas bija tāls 2008. gads, gan es būdams aktīvais savas SP biedrs atnācu uz vienu no RSD semināriem. Tas nebija nekas īpašs, taču vienā no prezentācijām tika minēts ka tiek meklēti brīvprātīgie palīgi Vispārējiem dziesmu svētkiem. Toreiz vel nezinādams kas tāds par zvēru, nolēmu pamēģināt, jau ar auss galu bija dzirdēts par brīvprātīgajiem. Tas bija man pirmais un viens no pašiem kolosālākajiem pasākumiem. Es satiku cilvēkus, kurus veljoprojām varu saukt par ļoti labiem draugiem. RSD palīdzēja man atkāt šo pasauli. Es turpināju darboties RSD un kaut kādā momentā sapratu, ka darboties komitejā man jau ir par maz. Vajadzēja augt. Nolēmu kandidēt uz ĀSSAK vadītāju un tiku ievēlēts. Tad sekoja mājas lapa, neskaitāmās intervijas, teksti, maketi, preses relīzes, Kaut kādā momentā pat likās ka vairs nevaru un negribu to darīt, bet komanda palīdzēja visu pārvarēt. 
Tam visam pa vidu bija Eiropas basketbola čempionāti, Jauniešu Dziesmu Svētki, vairāki ārzemju braucieni. Katra lieta ļāva man attīstīties un mācīties. Mācīties to, ko skolā nekad nemācīs, mācīties to, ko nestāsta vecāki. Varēja krist, varēja celties, galvenais nebaidīties no kritikas, analizēt to un pilveidoties. Vienmēr bija kāds, kurš atbalsta un palīdz, jūt līdz un kritizē. 
RSD man iemācija nebaidīties no nezināmā, no trakām un dažkārt, pat pirmajā brīdi nesasniedzmām idejām. Es iemacījos, ka galvenais ir tiekties pēc tā, ko vēlies un pārējais vienmēr nāks klāt, lai kas arī nenotiktu. 
Personīgi man, tas viss palīdzēja iestāties universitātē, jo jau bija pieredze. Līdz ar to, protams arī intervijā uz Olimpiskajām spēlēm es minēju RSD. Kopš mana pieteikuma ir pagājis vairāk nekā gads, esmu veikmsīgi nostrādājis Olimpiskajā ziņu servisā un es veljoprojām ticu, ka ja es nebūtu aizgājis uz to semināru, nezinu kāds es tagad būtu. Jūs jautāsiet ko es darīju Olimpiskajās spēlēs? Ja nu vienīgi, intervēju olimpisko čempionus, rakstīju pasākumu relīzes, guvu pieredzi un neskaitāmus draugus un paziņas ļoti dažādās jomās visā pasāulē. Un tas viss neskatoties uz to, ka pirmajā brīdī likās, ka netikšu. Es tiku un piedzīvoju. Man RSD bija kā ieskrējiena ceļš uz augšu. Sevis apzināšnā, pilnveidē, pieredzes gušanā un attistībā. Ar karoti nekur nebaros, ir  jāmāk paņemt to, ko dod. Un jo ātrāk sāksi investēt sevī, jo āgrāk parādīsies pirmie darba augļi. 

Aleksis.